Lai gan Latvijā jau daudzus gadus valsts līmenī tiek skandināts par nepieciešamību gan uzņēmējdarbības, gan arī mājsaimniecību līmenī īstenot energoefektīvu politiku, aizvien ir izjūta, ka realitātē šīs darbības ir nepopulāras, kam iemesls ir skaidras un pilnvērtīgas informācijas un izpratnes trūkums par reālajiem ieguvumiem, dzīvojot energoefektīvi.
Problēma – ieradumi
Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta direktore, profesore, habilitētā inženierzinātņu doktore Dagnija Blumberga akcentē, ka energoefektivitātes galvenais izskaidrojums vienkāršā valodā ir enerģijas patēriņa samazināšana, un šajā aspektā viss atkarīgs no katra cilvēka uzvedības paradumiem un domāšanas. “Māju siltināšana ir svarīgs faktors, tomēr energoefektīva dzīvesveida ievērošanā tas ir tikai trešais vai pat piektais etaps,” pauž Blumberga.
Zinātnieki veikuši pētījumu, lai noskaidrotu cilvēku paradumus energoresursu lietošanā, un atklājies, ka tos var iedalīt trijās grupās. “Tas ir tā sauktais Holandes modelis, kuru izmantojām, lai saprastu, kas tad notiek ar enerģijas lietošanas paradumiem Latvijā. Pirmā cilvēku grupa ir tādi, kuri par energoefektivitāti domā tā – izdarīšu konkrētas darbības un ietaupīšu līdzekļus. Tas ir loģiski, taču strādā tikai daļēji, jo ir cilvēki, kuriem šis faktors vispār nav svarīgs,” stāsta profesore.
Otru grupu var dēvēt par hedonistiem, viņi vienmēr skatās, kā rīkojas kaimiņi vai paziņas, un viņiem nepieciešams sevi apliecināt, pārspējot kaimiņus un paziņas. Hedonisms energoefektivitātē veicina sacensību un mudina cilvēku savā ikdienā būt energoefektīvākam nekā kaimiņi. Trešā grupa ir cilvēki, kuriem ir būtisks zaļais dzīvesveids. Viņiem ir svarīga vides aizsardzība, jo viņi daudz interesējušies par šo tēmu un zina, kā energoefektīvs dzīvesveids mazina vides piesārņošanu un negatīvu ietekmi uz klimata pārmaiņām, skaidro Blumberga.
“Vērtējot pētījuma rezultātus, centāmies saprast, kāpēc Latvijā energoefektivitāte tomēr nav ļoti populāra un izplatīta, un secinājām, ka to ietekmē informācijas trūkums par energoefektīva dzīvesveida ieguvumiem katram individuāli. Turklāt iedzīvotāji maz uzticas būvniekiem un bankām un bieži uzskata, ka uzņēmēji tikai grib nopelnīt, bet iedzīvotājiem ieguldījumi un izmaksas neatmaksāsies,” norādīja zinātniece. Vienīgais, kurā cilvēki ieklausās, ir pozitīvie piemēri, kas apliecina ieguldījumu pozitīvo efektu, un vēl nedaudz arī zinātnieku secinājumi, kas ar konkrētiem aprēķiniem apliecina reālos ieguvumus. “Ja mums pajautātu, vai tiešām iespējams ietaupīt, mēs viennozīmīgi atbildētu – jā! Piemēram, Zviedrijā energopārvaldības rezultātā tika ietaupīts 5-7% energoresursu. Ja šos pasākumus īstenotu Latvijā, mēs varētu ietaupīt vismaz 10% apjoma, jo mums ir ļoti daudz neefektīvi izlietotu energoresursu,” akcentē profesore.
Liels potenciāls biznesā
Īstenojot energopārvaldības politiku, liels ietaupījums var tikt īstenots rūpniecības sektorā, jo Latvijas rūpniecībā energoresursu patēriņš vairākas reizes pārsniedz to apjomu, kāds ir citās Eiropas valstīs. “Te gan jāatzīmē būtisks faktors – izpratnei par energoefektīvu politiku jāpiemīt tieši īpašniekam, jo īpašnieks ir tas cilvēks, kuram svarīgi ietaupīt faktiski nelietderīgi iztērētus līdzekļus, kurus attiecīgi var izlietot uzņēmuma attīstības nodrošināšanai. Diemžēl nereti ir piedzīvots, ka uzņēmuma enerģētiķis īpašniekam teic, ka viss tiek darīts pareizi un nekur neko ietaupīt nevar, taču patiesība ir pavisam cita,” norāda Blumberga un atceras kādu gadījumu, kad nācies ilgāku laiku pārliecināt kādu pazīstamu rūpniecības uzņēmuma īpašnieku, ka, īstenojot virkni pasākumu energoefektivitātes virzienā, viņam būs iespēja ietaupīt diezgan lielu naudu. “Sākumā zinātnieku stāstītajam neviens neticēja. Uzņēmuma darbinieki ilgi nepiekrita mūsu aprēķiniem, taču īpašnieks piekrita pamēģināt veikt vienkāršas darbības, kas prasīja nelielus ieguldījumus, un rezultātā viņš gada laikā ietaupīja 140 tūkstošus eiro un bija ļoti pārsteigts par sasniegto efektu,” izklāsta zinātniece.
Viņa arī norāda, ka šis piemērs apliecina, cik lielā mērā Latvijā tiek nelietderīgi tērēta enerģija, tādēļ politiķiem jābūt pārliecinātiem un spēcīgiem, lai ieviestu Eiropas Savienības (ES) Energoefektivitātes direktīvas prasības, kas administratīvā kārtā liks cilvēkiem būt energoefektīvākiem. “Direktīvas mērķis ir panākt, lai cilvēki tik ļoti neskatās uz enerģijas tarifiem, bet vērtē to, kā viņi enerģiju tērē,” stāsta Blumberga.
Viņa atgādina arī, ka ES prasības Latvijai nosaka uzdevumu līdz 2020.gadam īstenot akumulēto ietaupījumu 10 teravatstundu apmērā. “Ja šīs prasības īstenošanai nepieciešamos darbus mēs būtu sākuši jau 2014.gadā, to būtu gana viegli paveikt, izjūtot tikai ieguvumu saldo garšu un nedomājot par lielām investīcijām. Taču, ja, pēc visa spriežot, mēs šos pasākumus uzsāksim tikai 2018.gadā, tad šai enerģijas akumulēšanai būs nepieciešams krietni straujāks process, kas attiecīgi arī tiks izjusts daudz būtiskāk,” skaidro profesore.
Tā ir kā reliģija
Energoefektivitāti nevar īstenot cilvēki, kuri neizprot šī procesa dziļāko jēgu. “Skandināvijas iedzīvotājiem tas ir kā dzīvesveids, kā reliģija, kuru ievēro katru dienu un cilvēki nemaz nepieļauj domu, ka var savādāk. Viņi nespēj pieņemt tādu ūdens šķērdēšanu, kāda ir ikdienā ierasta pie mums,” uzsver Blumberga.
To, ka energoefektīvs dzīvesveids Latvijā nav populārs, pierāda arī secinājums saistībā ar 500 Latvenergo klientiem, kam pirmajiem tika nodrošināti tā saucamie viedie elektroenerģijas skaitītāji, kas dod iespēju precīzi sekot ikdienas paradumiem, lietojot elektroenerģiju. “Jau pirmā gada laikā šie 500 klienti ietaupīja līdz 20% elektroenerģijas, salīdzinot ar to apjomu, ko viņi bija patērējuši gadu iepriekš. No šiem klientiem tika atlasīti 30 cilvēki un aptaujāti par to, kas viņu ikdienas paradumos mainījies. Neviens no viņiem neatzina, ka samazinājis elektrības patēriņu, lai gan cipari rādīja pretēju ainu. Neviens nebija gatavs stāstīt par to, ka sācis kontrolēt, cik lietderīgi izmanto elektroenerģiju un ko mainījis savos paradumos pēc moderno tehnoloģiju ieviešanas ikdienā,” smej profesore, piebilstot, ka nākamajā gadā šo klientu elektrības patēriņš samazinājās vēl par 1-2%, kas ir normāli, jo lielākais nevajadzīgi lietotās enerģijas apjoms jau bija izskausts. “Viedo skaitītāju sniegtās paškontroles iespējas deva milzīgu efektu! Ja man jautāsiet – vai tas iespējams katram? Es teikšu – noteikti, vien mainot attieksmi un paradumus un veicot elementārus aprēķinus par to, kad un kādu iemeslu dēļ mūsu patēriņš ir nelietderīgs un ar kādu rīcību mēs to varam ierobežot,” skaidro zinātniece.
Piemēram, būtisks ieguldījums elektroenerģijas patēriņa samazināšanā, vienlaikus nezaudējot ikdienas ērtības, bija ES lēmums aizliegt ES tirgū kvēlspuldzes, kas patērē lielu enerģijas daudzumu, tās aizvietojot ar ekonomiskākajām jaunās paaudzes spuldzēm. “Enerģijas “klusie zagļi” ir dažādas elektroniskās ierīces, kas pēc izmantošanas it kā tiek izslēgtas, taču paliek tā saucamajā gaidīšanas režīmā un varbūt konkrētajā brīdī it kā maz, tomēr gada griezumā patērē pietiekami lielu elektroenerģijas daudzumu – televizori, trauku un veļas mazgājamās mašīnas. Atslēdzot iekārtu no elektrības kontakta, mēs apturam šo nelietderīgo enerģijas tērēšanu,” stāsta Blumberga.
Arī finanšu instrumenti
Profesore atzīst, ka Latvijas sabiedrību ir grūti motivēt mainīt savus paradumus un arī citās valstīs energoefektīva domāšana sabiedrībā neiesakņojās pēc pašu iniciatīvas, tāpēc viens no efektīvākajiem instrumentiem esot valsts rīcība, piemērojot tādu nodokļu politiku, kas iedzīvotājus un uzņēmumus rosina rēķināt izdevumus un apzināt iespējas ekonomēt. Ir cilvēki, kuri jau taupa elektroenerģiju finansiālu apsvērumu dēļ, taču ir sabiedrības daļa, kuru ienākumi ļauj maksāt par nelietderīgu enerģijas tērēšanu. Ieviešot nodokli par enerģijas patēriņu un vienlaikus nosakot apjomu, no kura šis nodoklis jāsāk maksāt papildus elektrības rēķinam, ir iespējams iedzīvotājus un arī uzņēmumus rosināt veikt energoauditu, lai apzinātu resursus, ko iespējams ietaupīt, lai samazinātu izdevumus par enerģijas lietošanu.
Blumberga arī norāda, ka līdz galam nav pārdomāta valdības politika saistībā ar elektroenerģijas obligāto iepirkuma komponenti (OIK), kur šobrīd tiek domāts par atlaižu piemērošanu 60 lielākajiem rūpnieciskajiem uzņēmumiem. “Tiek domāts, kā samazināt OIK izmaksas šiem uzņēmumiem, taču neviens neprasa, cik energoefektīvu politiku viņi piemēro savā darbībā. Pirmais solis būtu veikt šo uzņēmumu energoauditu un konstatēt reālo situāciju enerģijas patēriņa jomā, bet pēc tam noteikt trīs svarīgākos kritērijus, kas jāizpilda, lai saņemtu atlaidi,” uzskata zinātniece, piebilstot, ka viss lielā mērā atkarīgs no cilvēku ieinteresētības domāt efektīvi un prast saskatīt iespējas ietaupīt, nevis vienkārši samazinot enerģijas patēriņu kopumā vai saņemot kādas atlaides, bet gan atrodot un izskaužot nelietderīgus, šajā gadījumā – enerģijas, tēriņus.
