Projekta īstenošanas periods – 2018.–2021. gads. Projektu finansē Latvijas valsts budžeta Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekts LZP-2018/1-0426.

Vairāk informācijas par projektu skatiet šeit.

Profesore sarunā ar raidījuma vadītāju Egonu Reiteru skaidroja, ko nozīmē aprites ekonomika un kā ikdienā efektīvi lietot resursus un dzīvot zaļi.

Profesore ir pārliecināta — pavisam reāls ir scenārijs, ka 2050. gadā daļa valstu izmantos tikai 100% atjaunojamos enerģijas resursus. Viņa uzskata, ka šādu scenāriju vispirms piedzīvos Ziemeļvalstis. “Varbūt sliktāk būs ar tiem, kuriem ir lielās ogļu stacijas. Mums tas ir vairāk nekā vienkārši. 2008. gadā mēs veicām pirmo pētījumu un mēģinājām enerģētiķu sabiedrībai pierādīt, ka mēs varam pāriet uz atjaunojamajiem resursiem un mums viņi ir. Tajā brīdī visiem šķita, ka tas ir murgs un par to nav vērts runāt,” saka D. Blumberga.

Profesore ieskicē daudzas zaļās enerģijas tehnoloģijas, piemēram, saules kolektori siltumenerģijas ražošanai, saules baterijas elektroenerģijas ražošanai, arī vēja ģeneratori. “Jā, kāpēc nē. Eksperti ir sarēķinājuši, ka mēs varam uzstādīt 1500 megavatu jaudu vēja ģeneratoriem. Tas nozīmē, ka mēs ļoti daudz varam saražot ar vēja enerģiju, tikai jautājums, kā mēs viņu energobilancē ieliksim un ko darīsim tad, kad vēja nebūs – kā šo elektroenerģiju akumulēt. Bet tās visas ir klimata tehnoloģijas, kuras attīstās nenormāli ātrā tempā, jo ir pieprasījums,” ieskicējot potenciālu, kas nākotnē veicinās 100% atjaunojamo energoresursu lietošanu, spriež D. Blumberga.

Raidījuma “Zināmais nezināmajā” ierakstu iespējams noklausīties Latvijas Radio mājaslapā (03.12.2015.)

Dagnija Blumberga. Jāsāk ar to, ka nevar runāt tikai par kurināmā cenu, tas jāskata kopā ar tehnoloģijas, kurā kurināmais tiek dedzināts, izmaksām. Pareizi būtu runāt par to, cik maksā saražotā siltumenerģija. Ja tiek iegādāta slapja malka, kas ir lētāka, taču arī sadedzināšanas efektivitāte ir zema, lietderības koeficients ir tikai 50% no iespējamā. Dedzinot slapju malku, rodas kancerogēnais benzpirēns, jo kurtuvē vienlaicīgi notiek 250 ķīmisko reakciju un ne visas no tām norit līdz galam, veidojot ogļskābo gāzi un ūdens tvaikus. Privātmāju dūmeņi atrodas daudzstāvu namu iemītnieku elpošanas ceļu augstumā, un cilvēki, kas spiesti elpot gāzveida emisiju buķeti, ir pakļauti riskam saslimt ar vēzi. Līdz ar to pašlaik vislabākais kurināmais ir granulas. Vislabākā tehnoloģija ir granulu katli, kuriem ir iespējama arī automātiskā degšanas procesa regulēšana un izdedžu aizvadīšana. Rezumējot – vislabāk ir lietot vietējos atjaunojamos resursus, nevis importēto dabasgāzi. Turklāt, ja runājam par klimata pārmaiņām un oglekļa dioksīda emisiju samazināšanu, siltumnīcefekta gāzu emisijas atjaunojamiem energoresursiem atšķirībā no fosilajiem ir nulle.

Līdztekus granulām veikalos tiek piedāvātas arī briketes. Vai tās ir tikpat kvalitatīvs kurināmais?

Mārtiņš Gedrovičs. Briketes ir tās pašas granulas, tikai lielākā mērogā. Tā ka tie ir līdzvērtīgi kurināmie.

Jūs ieskicējāt, kādas problēmas rodas, dedzinot slapju malku, bet ar ko granulas un briketes ir labākas par sausu malku?

M.G. Briketēm un granulām mitrums ir apmēram 10%, bet sausai malkai tas ir 25-30%. Tas nozīmē, ka siltuma daudzums, kuru var panākt ar kilogramu malkas, lai arī sausas, ir daudzkārt zemāks nekā no kilograma brikešu vai granulām. Granulas ir ļoti saspiestas, līdz ar to vienā tilpuma vienībā ieiet vairāk masas, tas nozīmē arī zemākas transportēšanas izmaksas, jo viens maiss granulu būs ekvivalents trijiem maisiem malkas.

D.B. Granulu katliem degšanas procesa efektivitāti rēķina ap 85%, malkas katliem – labākajā gadījumā ap 75%.

M.G. Vēl jau jāņem vērā, ka briketēm un granulām, kas ir daudz sausākas par malku, žāvēšanas stadija ir daudz īsāka.

Tas nozīmē, ka līdztekus kurināmā izvēlei tikpat svarīga ir tehnoloģijas jeb apkures katla izvēle?

D.B. Pilnīgi noteikti.

Kā jūs raugāties uz kamīnu kā kurināšanas iekārtu? Tagad populāri ir kamīni ar gaisa vadiem.

M.G. Es neieteiktu izmantot kamīnu kā regulāru siltuma avotu, jo tas ir samērā neefektīvs.

D.B. Kamīnos gaiss tiek piegādāts daudzkārt vairāk, nekā nepieciešams. Tas ir ļoti energoneefektīvi.

Vai videi visnedraudzīgākais kurināmais ir ogles, kas tajā pašā laikā ir arī vislētākās?

D.B. Protams. Vispirms jau ogļu iekraušana un pārvadāšana saistīta ar to, ka cietās daļiņas lido pa gaisu. Tās var saturēt gandrīz visus ķīmiskos elementus, kas atrodami Mendeļejeva ķīmisko elementu tabulā. Ja tiek kurināts ar oglēm, būtu obligāti jāuzstāda gāzu attīrīšanas iekārtas. Pirms dažiem gadiem kādā Latvijas pilsētā gribēja likvidēt pilsētas lielo mazuta katlumāju, sakot, lai katrs privātmājas īpašnieks liek mazos katlus savai mājai. Mēs toreiz izrēķinājām, kādas tādā gadījumā pilsētai būs izmaksas par rehabilitācijas pakalpojumiem, būvējot jaunu centru. Svarīgi ir saprast, ka sērs, kas ir oglēs augstā koncentrācijā, kairina gļotādas un elpošanas ceļus. Ogļu putekļi ir ļoti kaitīgi cilvēkiem, kuriem ir nosliece uz elpvadu slimībām vai kuriem ir, piemēram, hroniska astma.

M.G. Oglēm turklāt ir daudz lielāks pelnu saturs nekā koksnei. Līdz ar to tiem, kuri vēlas kurināt ar oglēm, būs jādomā, kur likt izdedžus.

D.B. Īstenībā vienīgā vieta, kur tos drīkstētu likt, ir bīstamo atkritumu poligons, jo tā ir kaitīga viela, pelni satur smagos metālus. Manuprāt, ar likumu būtu jānosaka, ka, kurinot ar oglēm, jāparedz dūmgāzu attīrīšana un pelnu nodošana bīstamo atkritumu poligonā.

Pašlaik lielākā daļa privātmāju īpašnieku, kas izvēlas kurināt ar oglēm, to nedara, jo tās ir papildu izmaksas.

D.B. Tāpēc es uzsveru, ka šīs lietas jānosaka ar likumu kā obligātas. Pašlaik ogles ir vislētākās, bet, kad valdība attapsies un uzliks papildu nodokļus par emisijām gaisā, tad tā vairs nebūs un viss nostāsies savās vietās.

M.G. Jāpiebilst, ka daļa sēra aiziet pelnos. Pirms vairākiem desmitiem gadu, kad es arī savu māju kurināju ar oglēm un izdedžus bēru netālu no kokiem, pēc kāda laiciņa viens kociņš nokalta. Tas ir uzskatāms piemērs šo izdedžu kaitīgumam.

Respektīvi, ar nodokļu palīdzību padarīt fosilo kurināmo mazāk pievilcīgu patērētājiem?

D.B. Tieši tā. Turklāt valsts ekonomikai tikai par labu nāks, ja vairāk patērēs vietējos, nevis importētos resursus.

Vai mājas apsildīšana ar elektrību ir videi draudzīga?

M.G. Tas gan ir dārgs pasākums. No vides viedokļa – ja elektrība tiek iegūta ogļu stacijās, nekāds draudzīgums tur neiznāk. Ja elektrību iegūst no saules vai vēja, tad ir cita lieta.

D.B. Ja iedomājamies nākotni, piemēram, 2050. gadu, kad visa elektroenerģija tiek iegūta no atjaunojamiem resursiem, tā ir pavisam cita situācija. Tad no vides viedokļa tas ir pilnībā attaisnojami. Turklāt ekonomiski tas kļūst pamatoti tad, ja siltumsūkņi strādātu ar transformācijas koeficientu pieci, pašlaik tas ir ap trim.

Kā jūs raugāties uz šķidro kurināmo, piemēram, dīzeļdegvielu?

M.G. Dažos gadījumos tajā sastāvs ir vēl drūmāks nekā oglēs, izņemot to, ka nav pelnu.

Kā ir ar dabasgāzi?

D.B. Tas kā fosilais kurināmais oglekļa dioksīda emisiju dēļ ir nedraudzīgs klimata pārmaiņām.

Vai esat veikuši kādu pētījumu, cik nozīmīgas gaisa piesārņotājas ir privātmājas?

M.G. Ja skatās statistiku, privātmājas pārsvarā tiek apkurinātas ar koksni – malku. Īpaši tas attiecas uz laukiem.

D.B. Jāteic, ka psiholoģiski pāreja no lētajiem fosilajiem uz atjaunojamiem resursiem nav nemaz tik vienkārša. Tāpat kā atbilstošu kurināšanas tehnoloģiju izvēle. Vissliktākajā situācijā ir to daudzstāvu dzīvojamo māju iemītnieki, kur pa vidu daudzstāvu mājām atrodas privātmāja, kas nav pieslēgta centrālapkurei, jo dūmi, kas nāk no šīs privātmājas skursteņa, aiziet daudzstāvu dzīvojamo māju augšējo stāvu logos. Ar likumu jānosaka, ka šādas privātmājas pieslēdzamas centrālajai siltumapgādes sistēmai.

Autors: Rūta Kesnere, Diena. 2015. gada 7. novembris 15:36
Foto: Kristaps Kalns, Dienas mediji

Raksts Diena.lv

13.10.2015 Nr.1

13.10.2015 Nr.2

13.10.2015 Nr.3-1

13.10.2015 Nr.3-2

13.10.2015 Nr.4-1

13.10.2015 Nr.4-2

13.10.2015 Nr.4-3

13.10.2015 Nr.4-4

Problēma – ieradumi

Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta direktore, profesore, habilitētā inženierzinātņu doktore Dagnija Blumberga akcentē, ka energoefektivitātes galvenais izskaidrojums vienkāršā valodā ir enerģijas patēriņa samazināšana, un šajā aspektā viss atkarīgs no katra cilvēka uzvedības paradumiem un domāšanas. “Māju siltināšana ir svarīgs faktors, tomēr energoefektīva dzīvesveida ievērošanā tas ir tikai trešais vai pat piektais etaps,” pauž Blumberga.

Zinātnieki veikuši pētījumu, lai noskaidrotu cilvēku paradumus energoresursu lietošanā, un atklājies, ka tos var iedalīt trijās grupās. “Tas ir tā sauktais Holandes modelis, kuru izmantojām, lai saprastu, kas tad notiek ar enerģijas lietošanas paradumiem Latvijā. Pirmā cilvēku grupa ir tādi, kuri par energoefektivitāti domā tā – izdarīšu konkrētas darbības un ietaupīšu līdzekļus. Tas ir loģiski, taču strādā tikai daļēji, jo ir cilvēki, kuriem šis faktors vispār nav svarīgs,” stāsta profesore.

Otru grupu var dēvēt par hedonistiem, viņi vienmēr skatās, kā rīkojas kaimiņi vai paziņas, un viņiem nepieciešams sevi apliecināt, pārspējot kaimiņus un paziņas. Hedonisms energoefektivitātē veicina sacensību un mudina cilvēku savā ikdienā būt energoefektīvākam nekā kaimiņi. Trešā grupa ir cilvēki, kuriem ir būtisks zaļais dzīvesveids. Viņiem ir svarīga vides aizsardzība, jo viņi daudz interesējušies par šo tēmu un zina, kā energoefektīvs dzīvesveids mazina vides piesārņošanu un negatīvu ietekmi uz klimata pārmaiņām, skaidro Blumberga.

“Vērtējot pētījuma rezultātus, centāmies saprast, kāpēc Latvijā energoefektivitāte tomēr nav ļoti populāra un izplatīta, un secinājām, ka to ietekmē informācijas trūkums par energoefektīva dzīvesveida ieguvumiem katram individuāli. Turklāt iedzīvotāji maz uzticas būvniekiem un bankām un bieži uzskata, ka uzņēmēji tikai grib nopelnīt, bet iedzīvotājiem ieguldījumi un izmaksas neatmaksāsies,” norādīja zinātniece. Vienīgais, kurā cilvēki ieklausās, ir pozitīvie piemēri, kas apliecina ieguldījumu pozitīvo efektu, un vēl nedaudz arī zinātnieku secinājumi, kas ar konkrētiem aprēķiniem apliecina reālos ieguvumus. “Ja mums pajautātu, vai tiešām iespējams ietaupīt, mēs viennozīmīgi atbildētu – jā! Piemēram, Zviedrijā energopārvaldības rezultātā tika ietaupīts 5-7% energoresursu. Ja šos pasākumus īstenotu Latvijā, mēs varētu ietaupīt vismaz 10% apjoma, jo mums ir ļoti daudz neefektīvi izlietotu energoresursu,” akcentē profesore.

Liels potenciāls biznesā

Īstenojot energopārvaldības politiku, liels ietaupījums var tikt īstenots rūpniecības sektorā, jo Latvijas rūpniecībā energoresursu patēriņš vairākas reizes pārsniedz to apjomu, kāds ir citās Eiropas valstīs. “Te gan jāatzīmē būtisks faktors – izpratnei par energoefektīvu politiku jāpiemīt tieši īpašniekam, jo īpašnieks ir tas cilvēks, kuram svarīgi ietaupīt faktiski nelietderīgi iztērētus līdzekļus, kurus attiecīgi var izlietot uzņēmuma attīstības nodrošināšanai. Diemžēl nereti ir piedzīvots, ka uzņēmuma enerģētiķis īpašniekam teic, ka viss tiek darīts pareizi un nekur neko ietaupīt nevar, taču patiesība ir pavisam cita,” norāda Blumberga un atceras kādu gadījumu, kad nācies ilgāku laiku pārliecināt kādu pazīstamu rūpniecības uzņēmuma īpašnieku, ka, īstenojot virkni pasākumu energoefektivitātes virzienā, viņam būs iespēja ietaupīt diezgan lielu naudu. “Sākumā zinātnieku stāstītajam neviens neticēja. Uzņēmuma darbinieki ilgi nepiekrita mūsu aprēķiniem, taču īpašnieks piekrita pamēģināt veikt vienkāršas darbības, kas prasīja nelielus ieguldījumus, un rezultātā viņš gada laikā ietaupīja 140 tūkstošus eiro un bija ļoti pārsteigts par sasniegto efektu,” izklāsta zinātniece.

Viņa arī norāda, ka šis piemērs apliecina, cik lielā mērā Latvijā tiek nelietderīgi tērēta enerģija, tādēļ politiķiem jābūt pārliecinātiem un spēcīgiem, lai ieviestu Eiropas Savienības (ES) Energoefektivitātes direktīvas prasības, kas administratīvā kārtā liks cilvēkiem būt energoefektīvākiem. “Direktīvas mērķis ir panākt, lai cilvēki tik ļoti neskatās uz enerģijas tarifiem, bet vērtē to, kā viņi enerģiju tērē,” stāsta Blumberga.

Viņa atgādina arī, ka ES prasības Latvijai nosaka uzdevumu līdz 2020.gadam īstenot akumulēto ietaupījumu 10 teravatstundu apmērā. “Ja šīs prasības īstenošanai nepieciešamos darbus mēs būtu sākuši jau 2014.gadā, to būtu gana viegli paveikt, izjūtot tikai ieguvumu saldo garšu un nedomājot par lielām investīcijām. Taču, ja, pēc visa spriežot, mēs šos pasākumus uzsāksim tikai 2018.gadā, tad šai enerģijas akumulēšanai būs nepieciešams krietni straujāks process, kas attiecīgi arī tiks izjusts daudz būtiskāk,” skaidro profesore.

Tā ir kā reliģija

Energoefektivitāti nevar īstenot cilvēki, kuri neizprot šī procesa dziļāko jēgu. “Skandināvijas iedzīvotājiem tas ir kā dzīvesveids, kā reliģija, kuru ievēro katru dienu un cilvēki nemaz nepieļauj domu, ka var savādāk. Viņi nespēj pieņemt tādu ūdens šķērdēšanu, kāda ir ikdienā ierasta pie mums,” uzsver Blumberga.

To, ka energoefektīvs dzīvesveids Latvijā nav populārs, pierāda arī secinājums saistībā ar 500 Latvenergo klientiem, kam pirmajiem tika nodrošināti tā saucamie viedie elektroenerģijas skaitītāji, kas dod iespēju precīzi sekot ikdienas paradumiem, lietojot elektroenerģiju. “Jau pirmā gada laikā šie 500 klienti ietaupīja līdz 20% elektroenerģijas, salīdzinot ar to apjomu, ko viņi bija patērējuši gadu iepriekš. No šiem klientiem tika atlasīti 30 cilvēki un aptaujāti par to, kas viņu ikdienas paradumos mainījies. Neviens no viņiem neatzina, ka samazinājis elektrības patēriņu, lai gan cipari rādīja pretēju ainu. Neviens nebija gatavs stāstīt par to, ka sācis kontrolēt, cik lietderīgi izmanto elektroenerģiju un ko mainījis savos paradumos pēc moderno tehnoloģiju ieviešanas ikdienā,” smej profesore, piebilstot, ka nākamajā gadā šo klientu elektrības patēriņš samazinājās vēl par 1-2%, kas ir normāli, jo lielākais nevajadzīgi lietotās enerģijas apjoms jau bija izskausts. “Viedo skaitītāju sniegtās paškontroles iespējas deva milzīgu efektu! Ja man jautāsiet – vai tas iespējams katram? Es teikšu – noteikti, vien mainot attieksmi un paradumus un veicot elementārus aprēķinus par to, kad un kādu iemeslu dēļ mūsu patēriņš ir nelietderīgs un ar kādu rīcību mēs to varam ierobežot,” skaidro zinātniece.

Piemēram, būtisks ieguldījums elektroenerģijas patēriņa samazināšanā, vienlaikus nezaudējot ikdienas ērtības, bija ES lēmums aizliegt ES tirgū kvēlspuldzes, kas patērē lielu enerģijas daudzumu, tās aizvietojot ar ekonomiskākajām jaunās paaudzes spuldzēm. “Enerģijas “klusie zagļi” ir dažādas elektroniskās ierīces, kas pēc izmantošanas it kā tiek izslēgtas, taču paliek tā saucamajā gaidīšanas režīmā un varbūt konkrētajā brīdī it kā maz, tomēr gada griezumā patērē pietiekami lielu elektroenerģijas daudzumu – televizori, trauku un veļas mazgājamās mašīnas. Atslēdzot iekārtu no elektrības kontakta, mēs apturam šo nelietderīgo enerģijas tērēšanu,” stāsta Blumberga.

Arī finanšu instrumenti

Profesore atzīst, ka Latvijas sabiedrību ir grūti motivēt mainīt savus paradumus un arī citās valstīs energoefektīva domāšana sabiedrībā neiesakņojās pēc pašu iniciatīvas, tāpēc viens no efektīvākajiem instrumentiem esot valsts rīcība, piemērojot tādu nodokļu politiku, kas iedzīvotājus un uzņēmumus rosina rēķināt izdevumus un apzināt iespējas ekonomēt. Ir cilvēki, kuri jau taupa elektroenerģiju finansiālu apsvērumu dēļ, taču ir sabiedrības daļa, kuru ienākumi ļauj maksāt par nelietderīgu enerģijas tērēšanu. Ieviešot nodokli par enerģijas patēriņu un vienlaikus nosakot apjomu, no kura šis nodoklis jāsāk maksāt papildus elektrības rēķinam, ir iespējams iedzīvotājus un arī uzņēmumus rosināt veikt energoauditu, lai apzinātu resursus, ko iespējams ietaupīt, lai samazinātu izdevumus par enerģijas lietošanu.

Blumberga arī norāda, ka līdz galam nav pārdomāta valdības politika saistībā ar elektroenerģijas obligāto iepirkuma komponenti (OIK), kur šobrīd tiek domāts par atlaižu piemērošanu 60 lielākajiem rūpnieciskajiem uzņēmumiem. “Tiek domāts, kā samazināt OIK izmaksas šiem uzņēmumiem, taču neviens neprasa, cik energoefektīvu politiku viņi piemēro savā darbībā. Pirmais solis būtu veikt šo uzņēmumu energoauditu un konstatēt reālo situāciju enerģijas patēriņa jomā, bet pēc tam noteikt trīs svarīgākos kritērijus, kas jāizpilda, lai saņemtu atlaidi,” uzskata zinātniece, piebilstot, ka viss lielā mērā atkarīgs no cilvēku ieinteresētības domāt efektīvi un prast saskatīt iespējas ietaupīt, nevis vienkārši samazinot enerģijas patēriņu kopumā vai saņemot kādas atlaides, bet gan atrodot un izskaužot nelietderīgus, šajā gadījumā – enerģijas, tēriņus.

Portāls Diena.lv, autors: Guntars Gūte, 12. augusts, 2015

Skaidrojot mājsaimniecību paradumus apgaismojuma spuldžu iegādē, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) zinātnieki cer ne vien apzināt dažādu spuldžu veidu patēriņu un pircēju paradumus, bet arī mudināt iedzīvotājus domāt par apgaismojuma ierīču ietekmi uz vidi. Izvēloties enerģiju mazāk patērējošas spuldzes, iespējams telpu apgaismot, bet izvēloties energoneefektīvas – telpa tiek arī nevajadzīgi sildīta. Zinātnieki jau ir vienisprātis, ka klimata pārmaiņas ir reālas un skar arī Latviju, tāpēc aicina domāt par ilgtspējību. Pētījums tiek veikts VPP projekta LATENERGI ietvaros.

Visu rakstu vari izlasīt ŠEIT.

Anketu par apgaismojumu mājsaimniecībā lūdzam aizpildīt ŠEIT. Mums ir svarīgs Tavs viedoklis!